Izpēte, kas sākas ar “atrodi visu par X”, beidzas ar mapi, ko neviens nevar izmantot. Izpēte sākas ar pietiekami konkrētu jautājumu, lai atbilde uz to to izšķirtu — un, kas ir īpaši svarīgi, pietiekami konkrētu, lai atbilde varētu būt nē.
“Vai šī kuģa reģistrētais īpašnieks ir tas pats uzņēmums, kam ir ostas līgums?” ir jautājums. Uz to ir divas iespējamās atbildes, un abas ir noderīgas.
“Ko šī persona slēpj?” nav jautājums. Tas jau iepriekš pieņem atbildi, un viss, kas tiks atrasts pēc tam, tiks uztverts kā tās apstiprinājums. Tas nav rakstura trūkums; tā darbojas ikviena cilvēka uzmanība, tāpēc struktūrai tā vietā ir jāizdara šis darbs.
Pēc tam šādā secībā:
- Pieraksti jautājumu, pirms kaut ko meklē.
- Pieraksti, kas sniegtu atbildi abos iespējamos gadījumos.
- Veicot izpēti, reģistrē katru avotu, norādot datumu un to, ko tas vēstīja.
- Apstājies, kad jautājums ir atbildēts, arī tad, ja atbilde ir nē.
Ceturtais punkts ir tas, ko cilvēki izlaiž. Izpēte bez nosacījuma, pie kura jāapstājas, turpinās, līdz kāds nogurst, un tās rezultāts ir kaudze, nevis konstatējums.