Ir trīs nozīmīgi pārnešanas ceļi, un viens no tiem izraisa lielāko daļu gadījumu.
Blusa. Lielākā daļa cilvēku saslimšanas ar mēri sākas ar tādas blusas kodumu, kas barojusies ar inficētu grauzēju. Blusas iekšienē baktērijas vairojas un nosprosto tās zarnu. Nosprostota blusa nevar pienācīgi baroties, tāpēc kož atkal un atkal un ar katru kodumu pārnes baktērijas. Blusas kodums izraisa slimības buboņu formu.
Kāpēc beigtiem grauzējiem ir nozīme. Savvaļas grauzēji bieži pārnēsā baktēriju, paši nesaslimstot. Žurkas, kas dzīvo cilvēku tuvumā, saslimst un iet bojā — un, kad žurka nomirst, tās blusas pamet atdzisušo ķermeni un meklē tuvāko silto ķermeni. Pēkšņa žurku masveida nobeigšanās ir klasiska agrīna pazīme, ka kādā vietā ir aktīvs mēris. The World Health Organization to dēvē par "rat fall": vairāk nekā viena beigta žurka mājā vai beigtas žurkas vairāk nekā vienā mājā, ja to nevar izskaidrot ar indi. Risks cilvēkiem šādas masveida nobeigšanās laikā un tūlīt pēc tās ir visaugstākais.
Rīkošanās ar inficētu dzīvnieku. Inficēta dzīvnieka asinīs un audos atrodas baktērijas. Dzīvnieka — nomedīta truša, murkšķa vai zemes vāveres — nodīrāšana vai sadalīšana ar kailām rokām ļauj baktērijām iekļūt caur sīkiem ādas bojājumiem. Inficētas gaļas, kas nav pilnībā izcepta vai izvārīta, apēšana ir retāks pārnešanas ceļš.
Elpa. Kad infekcija sasniedz cilvēka plaušas, šis cilvēks izklepo pilienus, kas pārnēsā baktēriju, un tuvumā esošam cilvēkam, kas tos ieelpo, var tieši attīstīties mēris plaušās — bez blusas iesaistes. Tas ir vienīgais veids, kā mēris parastajā nozīmē izplatās no viena cilvēka uz otru, un tam nepieciešams ciešs kontakts: vadlīnijas robežu nosaka aptuveni 2 metru attālumā. Tāpat var rīkoties arī dzīvnieki. No mājdzīvniekiem visbiežāk tie ir kaķi, kas saslimst ar mēri, apēdot inficētus grauzējus, un pēc tam var inficēt saimnieku vai veterinārārstu.
Kas to reti vai nekad neizplata.
- Cilvēks ar buboņu mēri un bez klepus reti kādu inficē. Risks rodas tiešā saskarē ar strutām no pietūkuša limfmezgla.
- Virsmas. Baktērija nepaliek uz sausām, inertām virsmām; The World Health Organization norāda, ka šā iemesla dēļ to cilvēku māju dezinficēšana, kuriem ir mēris, ir bezjēdzīga.
Viens izņēmums, kas jāatceras. Cilvēka, kas miris no mēra, ķermenis var inficēt cilvēkus, kuri to mazgā vai sagatavo apbedīšanai. Tāpēc radiniekiem lūdz to nedarīt.
Kam ir lielāka saskare ar risku.
- Cilvēki, kuri medī, ķer, nodīrā vai sadala savvaļas dzīvniekus.
- Cilvēki, kuri apmetas nometnē, dodas pārgājienos vai strādā ārpus telpām vietās, kur dzīvniekiem ir sastopams mēris.
- Mājsaimniecības, kurās ir žurkas vai daudz blusu.
- Kaķu un suņu īpašnieki, kuru dzīvnieki šādās vietās brīvi klīst un medī.
- Veterinārās, laboratoriju un veselības aprūpes iestāžu darbinieki.
Avots. WHO, Manual for plague surveillance, diagnosis, prevention and control (2024), sections 2.2–2.6, https://www.who.int/publications/i/item/9789240090422 ; United States Centers for Disease Control and Prevention, How plague spreads, https://www.cdc.gov/plague/causes/index.html ; UK Health Security Agency, Plague: epidemiology, outbreaks and guidance, https://www.gov.uk/guidance/plague-epidemiology-outbreaks-and-guidance
Kas šis nav. Lasāmviela, nevis medicīnisks padoms. Ja jūsu veselības iestāde sniedz norādījumus, ievērojiet tos.