Pastāstiet viņiem samērīgi. Bērni, kuriem neko nepasaka, izdomā kaut ko vēl ļaunāku un pamana, ka pieaugušie ir nobijušies. Bērnu mierina nevis problēmas neesamība, bet apziņa, ka pieaugušajiem ir plāns un ka viņi tajā ir iesaistīti.
Ko teikt. Ka dažkārt rodas ārkārtas situācija; ka mums ir plāns; ka plāns ir šāds: te mēs satiksimies, te ir tas, kurš jūs savāks, te ir numurs. Īsi fakti viņiem saprotamā valodā un pēc tam ierastā ikdiena.
Ļaujiet viņiem jautāt un atbildiet godīgi. "Es nezinu" ir pilnīgi pieņemama atbilde. "Es nezinu, un te ir tas, kam mēs pajautātu" ir vēl labāk.
Kartīte somā ar bērna vārdu, viena no vecākiem vārdu un kontakttālruni, lai pieaugušais, kurš viņu atrod, varētu rīkoties.
Pašā somā: viena pazīstama lieta. Rotaļlieta, grāmata, sega. Tā nav sentimentalitāte — pazīstams priekšmets izmērāmi nomierina nobijušos bērnu, un mierīgs bērns ir drošāks.
Informējiet skolu, kas drīkst viņus savākt. Izdariet to, pirms tas ir nepieciešams; skola bērnu neizsniegs cilvēkam, kurš nav pareizi norādīts sarakstā.