Izmeklēšanas metode izriet no tā, kāda veida nodarījums tas bija, jo atšķirīgi nodarījumi atstāj atšķirīgas pēdas.
Noziegumi pret personu — uzbrukums, nonāvēšana, seksuālie nodarījumi. Pierādījumi lielākoties ir fiziski un medicīniski, tie ātri zūd, un pirmajām stundām ir lielāka nozīme nekā jebkurā citā kategorijā. Notikuma vieta, ķermenis, medicīniskā apskate, liecinieki.
Noziegumi pret īpašumu — ielaušanās, zādzība, mantas bojāšana. Pēdas ir iekļūšanas vietā un uz tā, kam pieskārās. Problēma ir apjoms, nevis sarežģītība: šos noziegumus izmeklē, izmantojot kriminālistisko triāžu un informāciju par noziegumu sērijām, nevis pa vienai notikuma vietai.
Finanšu un ekonomiskie noziegumi — krāpšana, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija. Pierādījumi ir dokumentāri un atrodas reģistros, kontos un sarakstē. Tie nesabojājas, taču tiek apzināti slēpti, un darbs ir rekonstrukcija, nevis vākšana.
Organizētā noziedzība — cilvēku, narkotiku vai šaujamieroču tirdzniecība. Nodarījums ir struktūra, nevis incidents, un tas tiek izmeklēts kā tīkls: kurš ko pārvieto, kurš kam maksā, kura robežšķērsošanas vieta, kurš uzņēmums.
No informācijas tehnoloģijām atkarīga noziedzība — ielaušanās, izspiedējprogrammatūra. Pierādījumi ir gaistoši tādā veidā, kādā fiziskie pierādījumi tādi nav: tie mainās, kad tos aplūko, un tos var attālināti iznīcināt, kamēr notiek izmeklēšana.
Kas visiem ir kopīgs. Notikušā izklāsts, kas pārbaudīts, salīdzinot ar materiāliem, kuri pastāv neatkarīgi no šā izklāsta. Katra iepriekš minētā kategorija ir atšķirīga atbilde uz vienu jautājumu: kur ir materiāls, kas nav atkarīgs no kāda cilvēka vārdiem?
Avots. UNODC, Handbook on police accountability, oversight and integrity un Crime scene and physical evidence awareness; Europol, Serious and Organised Crime Threat Assessment, https://www.europol.europa.eu/