Zinot, kas notiek klīnikā, ir vieglāk palīdzēt tam notikt ātri.
1. Jautājumi un izmeklēšana. Ārsts jautā par pēdējām 10 dienām: kur esat bijis, par blusu kodumiem, dzīvniekiem, par to, vai kāds jūsu tuvumā ir bijis slims, un par antibiotikām, ko esat lietojis. Pēc tam seko izmeklēšana: temperatūra, elpošana, asinsspiediens un cirkšņu, padusmju un kakla limfmezgli.
2. Paraugi. Tas, kuri paraugi tiek ņemti, ir atkarīgs no slimības formas:
- ar smalku adatu no bubo atsūkts šķidrums;
- asinis;
- krēpas, ja ir klepus.
Paraugus ņem pirms pirmās antibiotiku devas, ja vien tas nerada aizkavēšanos.
3. Testi.
- Ātrais tests. Teststrēmele, kas bubo šķidrumā vai krēpās nosaka baktērijas F1 antigēnu; rezultāts ir gatavs 15 minūtēs. Publicēto pētījumu pārskatā tika konstatēts, ka tas atklāj gandrīz katru patieso gadījumu, bet pozitīvs rezultāts pietiekami bieži ir kļūdains, lai būtu nepieciešams apstiprinājums. Tas palīdz pieņemt pirmos lēmumus; tas neapstiprina diagnozi.
- Mikroskopija. Mikroskopā iekrāsotās baktērijas izskatās kā aizvērtas drošības adatas. Tas liecina par iespējamu diagnozi, bet nav pierādījums — arī citas baktērijas var izskatīties tāpat.
- Kultivēšana. Baktērijas izaudzēšana no parauga ir references metode. Tā arī parāda, kuras antibiotikas iedarbojas. Tas aizņem vismaz 4 dienas, kā arī laiku, kas vajadzīgs, lai paraugs nonāktu laboratorijā, kura ir tam aprīkota.
- PCR. Nosaka baktērijas ģenētisko materiālu. Lai rezultāts tiktu atzīts par apstiprinājumu, pozitīviem jābūt diviem dažādiem gēnu mērķiem.
- Antivielas. Divi asins paraugi, kas ņemti ar vismaz 2 nedēļu intervālu, var parādīt, ka organisms ir reaģējis uz baktēriju. Tas apstiprina gadījumu vēlāk; pirmajā dienā tas nepalīdz.
- Krūškurvja rentgenogramma, ja ir aizdomas par mēri plaušās.
4. Ārstēšana negaida neko no tā. Antibiotikas sāk lietot, tiklīdz paraugi ir paņemti, pamatojoties uz simptomiem un anamnēzi. United States Centers for Disease Control and Prevention norādījums ārstiem ir uzrakstīts ar lielajiem burtiem: ja jums ir aizdomas par mēri, negaidiet diagnostisko testu rezultātus.
5. Trīs vārdi, ko jūs varat dzirdēt.
- Aizdomīgs: simptomi atbilst slimībai un iepriekšējās 10 dienās ir bijusi iespējama saskare ar infekciju; tests vēl nav veikts.
- Iespējams: turklāt pirmais tests ir pozitīvs — ātrais tests, mikroskopija vai viens antivielu tests.
- Apstiprināts: baktērija ir izaudzēta vai ir atrasta tās DNS, vai arī antivielu daudzums ir palielinājies starp diviem paraugiem.
6. Ziņošana. Par aizdomīgu gadījumu nekavējoties ziņo sabiedrības veselības aizsardzības iestādei. Tā nav formalitāte un nav sods: šādi tiek laikus atrasti un aizsargāti cilvēki, kas bijuši pacienta tuvumā.
Ko tas nozīmē jums. Jūs var ārstēt no mēra un jūsu kontaktpersonām var dot profilaktiskas antibiotikas, pamatojoties uz aizdomām, kuras laboratorija vēlāk noraida. Tā darbojas sistēma, kā paredzēts, nevis tā ir kļūda.
Avots. WHO, Manual for plague surveillance, diagnosis, prevention and control (2024), sections 4 and 5, https://www.who.int/publications/i/item/9789240090422 ; Jullien S., Dissanayake H. A., Chaplin M., "Rapid diagnostic tests for plague", Cochrane Database of Systematic Reviews 2020, Issue 6, https://www.cochranelibrary.com/cdsr/doi/10.1002/14651858.CD013459.pub2 ; United States Centers for Disease Control and Prevention, Clinical care of plague, https://www.cdc.gov/plague/hcp/clinical-care/index.html
Kas tas nav. Lasāmviela, nevis laboratorijas protokols. To, kādi testi tiek veikti un kādā secībā, nosaka tās valsts klīnicisti un laboratorija, kurā atrodaties.